Daina Tabūna "Raganas"

Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.

Teilore Dženkinsa Rīda "Evelīnas Hugo septiņi vīri"

Grāmata, uz kuru bibliotēkā ir nemitīga rinda. To palaidu garām divreiz, jo vēl lasīju citas grāmatas, un ar trešo reizi paspēju tikt pakaļ. Grāmata sociālā tīkla Tiktok brīnums, jo izdota jau 2017. gadā, bet popularitāti iekaroja pēc book-tok video 2021. gadā. Taču es neņemšos meklēt aizkavētās popularitātes iemeslus. Tā ir Teilore Dženkinsa Rīda (Taylor Jenkins Reid) un viņas "Evelīnas Hugo septiņi vīri" (Seven Husbands of Evelyn Hygo)! Pamatīgs Holivudas intrigu stāsts, ko izlasa tikpat ātri kā nograuž popkornu pirms kinoteātrī filma maz sākusies. Nabaga, sasodītais, naivais, puslīdz pieņemamais, savtīgais, gudrais un spožais, iejūtīgais un sāpju plosītais. Spēcīga sieviete ar mērķi, gatava darīt jebko tā sasniegšanai, taču labi apzinās savu panākumu cenu un iemeslus. 

Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"

Ar nāvi tā ir vienmēr. Jo senāk tā ir iestājusies, jo mazāk ietekmē dzīvos. Laiks iznīcina dzīvi. Laiks iznīcina nāvi." /17.lpp./

Franču rakstnieces Valērijas Perēnas (Valerie Perrin) "Svaigs ūdens puķēm" ir grāmata, ko nebūtu izvēlējusies, manuprāt, neveiksmīgā vāka dēļ. Tas mudina domāt par salkanu un pavieglu romāniņu. Arī anotācija var maldināt. Taču es ignorēju vāku un ļāvos citu lasītāju atsauksmēm, grāmatklubu biedru un grāmatmīļu ieteikumiem. Labi, ka tā! Es jūtos daudzkārt ieguvusi, jo šī ir vienkārši apburoša grāmata! "Svaigs ūdens puķēm" nav tikai šķietami vientuļās kapu uzraudzes dzīves stāsts. Tā ir mīlestība, noslēpumi, sagadīšanās, dzīvie un mirušie, liktenis un nejaušības, tie ir cilvēki ar drosmīgām izvēlēm un cilvēki ar gļēvu dzīvi. Un vēl tā ir brīnišķīgi līdz pašām beigām noturēta intriga. 

Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"

Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. 

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./

Simona Deivisa, Džanifa Uzodika "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads"

"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu

zināšanu, atrodoties pareizajā vidē. Tas atbrīvo vecākus no atbildības par to, ka viņiem jāzina viss un jākļūst par visu savam bērnam." /222.lpp./

Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija. 

Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"

"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./

Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta. 

Negara Džavadi "Dezorientāliste"

Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.

Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"

Ko dara jūtas mūsu dzīvē? Velns viņ' zina! Bieži vien visu apgrūtina. Taču skaidrs, ka jūtas un emocijas ir jāsauc vārdos un tad var mēģināt saprast, ko ar tām iesākt. Jo īpaši tas svarīgi maziem bērniņiem, kuri tikai mācās runāt, mācās saprast paši sevi un pasauli apkārt un mācās arī tikt galā ar to, ko viņi jūt. Bieži vien līdz ar bērniņiem to mācās arī viņu vecāki. Reiz bēbīšu skoliņā par bērnu emocionālo audzināšanu, man iedeva lapu ar jūtu vārdnīcu. Tajā bija uzskaitīti 120 vārdi jūtu apzīmēšanai četros līmeņos - no vāja līdz intensīvam. Iedomājieties - 120 vārdi jūtām! Poļu filozofe un bērnu grāmatu autore Tina Oževiča izvēlējusies 31 jūtu izpausmi un aprakstījusi tās savā grāmatā "Ko dara jūtas?". Tās ietērpt attēlos palīdzējusi māksliniece Aleksandra Zajonca. 

Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"

Ārkārtīgi grūti rakstīt par grāmatu, par ko stāstījuši jau tik daudzi. Šķiet, ka viss ir pateikts un vairs nav jāuzbāžas ar savu viedokli. Tomēr domas par amerikāņu rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romānu "Kur vēži dzied" vēlos kaut kur piefiksēt, jo ilgu laiku pēc tā izlasīšanas no prāta neiziet galvenā tēla attīstība un transformācija. Šajā grāmatā faktiski ir divi centrālie tēli - dumbrājs un purva skuķe Kija. Un tie abi stāsta gaitā mainās, ko es patiesi izbaudīju, lappuses uz priekšu šķirot. Pieaugšana ir zināšanu un pieredzes uzkrāšanas process, ne tikai gadu ritums, un Dēlija Ouensa to izcili iznes caur Kijas tēlu. Šis ir stāsts ne tikai par zināšanām, ko apgūt, dabu, dzīvi vienā ritmā ar vidi sev apkārt, bet arī par vientulību, paļaušanos uz paša spējām un neuzticēšanos nevienam. Šī grāmata 2021. gadā The British Book Awards konkursā ieguva balvu kategorijā Pageturner  jeb "Grāmata, kuru nevar nolikt malā”. Patiesi tāda tā arī ir!

Rēli Reinausa "Kā mans tētis atrada sev sievu"

Igauņu rakstnieces Rēli Reinausas jaunākā grāmata latviešu valodā it kā liekama bērnu grāmatu plauktiņā, taču tā pa īstam saprotama, manuprāt, būs tieši pieaugušajiem.  Skaidrs, ka es grāmatas vairs nespēju lasīt bērna acīm, taču noteikti spēju novērtēt smalko humoru, kas tekstā ielikts priekš vecākiem. Garais stāsts "Kā mans tētis atrada sev sievu" aizved lasītāju aizraujošā cilvēku dažādības pasaulē - randiņu pasaule ir mežonīga un brīžiem aizved pat pie ļoti neracionālām domām.